blank
Vadītāja un darbinieka attiecības
2019-12-12
blank
Organizācijas ieradumi
2019-12-27

Līderības augšana – nobriedušas sabiedrības pazīme

alisa, leader, home, book, management, laboratory

ISM Vadības un ekonomikas universitātes pasniedzēja, ALISA MANAGEMENT LABORATORY dibinātāja un vadītāja un ICC koučinga trenere Baltijas valstīs dr. Alisa Miņiotaite saka, ka tas, kādi līderi mums būs vajadzīgi rīt, būs atkarīgs no politiskajām, ekonomiskajām un sociālajām tendencēm. Vai politiķi, kas šobrīd ieņem augstus amatus, ir arī labi līderi un kā audzināt līderus, jautāja Alfa.lt A. Miņiotaitei, kas nesen kopā ar kolēģi Ignu Staškeviču ir izdevusi grāmatu Līderība.

Jūs savu grāmatu sākat ar līderības jēdzienu, kā to var definēt?

– Līderībai ir simtiem definīciju, tas ir gan process, gan ceļš, gan ietekmēšanas veids, gan citu vadīšana, gan vīzijas radīšana, gan atbildība, gan rūpes par citiem – tiešām ļoti plašs jēdziens. Vispārīga definīcija – tas ir process, kura laikā līderis vada savus sekotājus vai kopā ar sekotājiem virzās uz kopīgu mērķi.

Droši vien tas ir mūžīgs jautājums vai par līderi piedzimst vai kļūst, bet izveidotās studiju programmas, līderu skolas rāda, ka par līderi var kļūt. Kad vajadzētu sākt audzināt līderus?

– Varbūt nevajag sevī audzināt līderi, es domāju, ka tam ir jābūt absolūti brīvprātīgam procesam, kad citādi vairs nevari. Ja vari nebūt līderis – neesi. Kad vairs nevari, tad uzņemies to. Protams, stimuls uzņemties līderību ir sava veida neapmierinātība vai iekšēja vajadzība, esi neapmierināts ar labklājību, situāciju, vērtējumu vai vēl kaut ko. Pasaules ievērojamākie līderi, piemēram, Mahatma Gandijs, bija neapmierināts ar indiešu sarežģīto stāvokli Dienvidāfrikā, tātad, pēc būtības līderības sākums ir neapmierinātība un sajūta, ka citādi nevar sasniegt savus mērķus.

Šodien aizvien biežāk dzirdam, ka cilvēki nebaidās uzņemties līderību, par to tiek runāts biežāk. Vai tā ir zīme, ka tagad ir pārmaiņu un augošas neapmierinātības laiks?

– Ne tikai tas. Es teiktu, ka neapmierinātība bija arī agrāk, bet agrāk tā netika veicināta un nebija drosmes kaut ko darīt. Tagad, ja ir neapmierinātība, ir arī vēlme uzņemties līderību. Līderība ir atbildības uzņemšanās. Iniciatīvas izrādīšana, vēlme lepoties, būt pirmajam – tā labākajā gadījumā ir iniciatīva vai narcisms. Atbildību uzņemamies, jo uztveram to par savu pienākumu, jo citādi vairs nevaram. Un mēs no nenobriedušas sabiedrības padomju laikos, kad mūsu vietā tika pieņemti lēmumi un mums tika teikts ko darīt, pārejam pie nobriedušas sabiedrības, kad zinām, ka pašiem ir jāveido sava labklājība un pašiem par sevi jāatbild. Domāju, ka pēc būtības līderības vairošanās ir nobriedušas sabiedrības pazīme.

No otras puses, visticamāk vēl aizvien saglabājas skeptiska attieksme pret izveidotajām līderības studiju programmām pret to, par ko var kļūt, tās beidzot? Kāda ir to vērtība?

– Vismaz pie manis līderību, vadītāju maģistrantūras studijās, mācās vadītāji. Ar ko vadītājs atšķiras no līdera? Vadītāja darbs ir vadīt un darīt darbus ar citu rokām – deleģējot, iekļaujot. Līdera mērķis nav tieši tāds pats, viņam ir jānodrošina ilgtspējīgas pārmaiņas, tas ir daudz vairāk nekā vienkārši pārvaldīt resursus. Daļa organizāciju cer, ka viņu vadītāji būs arī spēcīgi līderi. Kāpēc viņi mācās līderību? Viņi vēlas kļūt pār spēcīgākiem cilvēkiem, kam būtu vairāk sekotāju, tas nozīmē – sasniegt mērķi ar vairāk cilvēkiem.

Eksistē arī noteikta veida līderu skoliņas bērniem. Jūs minējāt, ka līderība ir brīvprātīgs process, bet, ja tā ir vecāku griba lai bērns kļūtu par līderi, kā tas varētu to ietekmē?

– Fakts, ka tādā veidā vecāki savas vajadzības īsteno caur bērnu, bet bērna dzīves mērķis ir priecāties par dzīvi, bērnību, tāpēc bojāt viņiem bērnību ar līderības mācībām man neliekas laba doma, bet cita lieta – ar tādiem pulciņiem un orientāciju uz panākumiem, bērna vērtība tiek saistīta ar veiksmi: tu esi labs, ja esi pirmais, saņem balvu, es varu ielikt feisbukā tavus panākumus. Kāpēc tā ir problēma? Tāpēc, ka dzīvē nav tikai panākumi, ir daudz neveiksmju, bet cilvēki, kam ir augsta, trausla pašapziņa, kas ir saistīta ar panākumiem (es esmu labs tad, ja saņemu desmitnieku), vēlāk ļoti smagi pārdzīvo neveiksmes, tas ir tāpēc, ka ir ieaudzināta sakarība – esi vērtīgs tikai tad, ja esi kaut kas.

Mēs redzam tādu 21. gs. lāstu, ka šodien ir jābūt veiksmīgam, bet panākumi ir kā valūta. Neveiksminieks nevienam nav vajadzīgs, bet tāpēc taču rodas ļoti lielas briesmas: cilvēki jūtas nedroši, bieži tiek veidoti tukši tēli, kad tu vienkārši pozicionē panākumus, bet tā nemaz nejūties. No otras puses – kas ir panākumi? Tie tiek sasniegti – būt pirmajam, atzītam, savākt daudz patīk, bet patiesībā cilvēks ir vērtīgs arī daudz citu iemeslu dēļ. Tāpēc, manuprāt, ir slikta tendence bērnus jau no mazotnes grūst līderības skoliņās.

Lai arī par līderību vairāk runājam uzņēmējdarbības jomā, politika ir vēl viena joma, kur ļoti svarīgi ir līderi. Vai tur ir spēkā tie paši noteikumi vai arī politiskajiem līderiem ir vajadzīgas citas īpašības?

– Politiskā līderība atšķiras ar to, ka, vispirms, līderim ir jāpiesaista vairāk cilvēku. Tas nozīmē – harizma kļūst svarīgāka. Lai arī, piemēram, Angelu Merkeli nevar nosaukt par ļoti harizmātisku līderi. Cits aspekts – uzņēmumā tu pazīsti savus sekotājus, bet politikā tu viņus pa īstam nepazīsti, tikai sekotāji domā, ka pazīst līderi, tā saikne ir vienpusēja. Politiskajā līderībā, diemžēl, ir arī mazāk jāatskaitās. Uzņēmumā, ja līderis nesasniedz rezultāti, viņu vienkārši atlaiž, politikā, diemžēl, ne.

Runājot par šodienu, vai visi politiķi, kas Lietuvā ieņem augstus amatus, ir līderi vai arī dažiem no viņiem vēl trūkst šo īpašību?

– Skaidrs, ka trūkst. Man pašai iznāk strādāt ar politiķiem, un ir ļoti skumji, kad redzu, ka viņu lielākais stimuls piedalīties politikā ir sevis redzēšana tribīnē un – kā man aplaudē pūlis, tas tiešām skumdina. Lietuvā, Latvijā ļoti trūkst gudru politiķu, vīzijas veidotāju, apvienotāju mums gandrīz nemaz nav.

Skaidrs, ļoti daudz ir ētikas problēmu, bet tādas ir visā pasaulē. Cita lieta – atbildības uzņemšanās. Reiz strādāju politiķu auditorijā un pildījām tādus pašvērtējuma testus, un, tomēr, atbildības vai gribas muskulis politiķu rindās nebija pats stiprākais, tas bija krietni vājāks nekā citās, piemēram, uzņēmēju auditorijās, arī tas rāda, ka politika ir vairāk par runāšanu, nevis darīšanu, diemžēl, tas nepriecē cilvēkus ne Lietuvā, ne Latvijā.

Kādi līderi, jūsuprāt, būs vajadzīgi rīt?

– Nenobriedušām sabiedrībām ir raksturīga vajadzība pēc vertikālas, autokrātiskas, bieži harizmātiskas līderības, kur atnāks Mesija no debesīm, atrisinās visas mūsu problēmas un pateiks, kā jābūt. Cilvēki jūtas droši, ja ir tāds spēcīgs līderis, tādus mēs redzam Austrumu kaimiņvalstīs, nobriedušās sabiedrībās – Rietumos, Ziemeļos, Skandināvijā nav tik liela vajadzība pēc vertikālās līderības, tā ir vairāk horizontāla kā vienošanās vai partnerība.

Kā jūs teicāt – līderības pieaugums ir nobriedušas sabiedrības pazīme. Kā zinām, Krievijā tās tiešām nekļūst vairāk, jo ir tikai viens līderis, līderība tur ir pilnīgi nevēlama. Runājot par nākotni, viss ir atkarīgs no pasaules attīstības, politiskajām, ekonomiskajām, sociālajām tendencēm, ja, tomēr, attīstīsimies nobriedušas, sabalansētas sabiedrības virzienā, līderība, bez šaubām, būs ar partnerību saistīta, un būs vajadzīgi līderi, kas spēs vienoties. Ja, tomēr, būs vairāk sociālu nemieru, palielināsies pretrunas starp cilvēkiem, kā tagad redzam sašķeltību starp labējiem un kreisajiem spēkiem ASV, un tas nav tikai tur, arī Lietuvai tas jau kļūst raksturīgi, un ja tāpēc radīsies sociāli nemieri, var būt, ka, tomēr, būs vajadzīgs tas vienojošais, pietiekami vertikālais līderis.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

Grozs Produkts ir noņemts. Atsaukt
  • Grozā nav neviena produkta.