Vadītāji šobrīd saskaras ar milzīgu darba apjomu: uzraudzīt ienākumu samazināšanos, pārdzīvot neskaidrību par nākotni, nodot pienākumus darbiniekiem vai atbrīvot no tiem, organizēt attālinātu darbu un arī būt par psihoterapeitu saviem darbiniekiem. Bieži, darbinieki vairs nekontrolē savas emocijas, uzkrauj savus iekšējos pārdzīvojumus vadītājam. Komanda paliek jūtīgāka un pierastais adekvātums ir pazudis.
Vai vadītājs drīkst atdalīt sevi no darbiniekiem? Nē, nedrīkst. Tas ir viņa mājasdarbs tikt galā ar sevi un nostāties stingri un mierīgi komandas priekšā.
Kā vadītājs uztur savu emocionālu veselību? Ir pāris lietas, kuras, vienkārši, ir obligātas:
– Sporta aktivitātes;
– Pastaigas vai braucieni ar riteni dabā – tagad to noteikti var izdarīt mežā;
– Sarunas ar draugu vai līdzīgi domājošo cilvēku;
– Veltīt laiku sev. Pat dažas klusas minūtes ar kafijas tasīti, lasot savu mīļāko autoru vai neko nedarot. Vismaz dažas minūtes.
– Ja iespējams, citas patīkamas lietas – rokdarbi, ēdienu gatavošana, galda spēles.
Visi saprot, ka pat spēcīgi līderi pārdzīvo krīzi, ka pat ģenerālis kurš vada armiju tranšejās var samitrināt apakšbikses – viņi pārdzīvo lielas bailes. Bet galvenais ir tikt galā ar to, disciplinēt sevi, piecelties cilvēku priekšā un parādīt pozitīvismu, spēku, kuri izriet no apzināta lēmuma un gribasspēka. Tas ir tikai mūsu gribasspēks – turēt sevi rokās.
Kas Jums palīdz būt spēcīgam grūtajos laikos? Divas lietas – savu vērtību un tikumu nosaukšana, un jēgas izpratne.
Es zinu, daudzi no šiem vārdiem rada nelabumu un savelk vēderu, bet mēģināsim izskatīt sīkāk.
Kas ir tikums? Tikums ir viena no pozitīvām iezīmēm, kas parāda kā cilvēks izturas pret citiem. Ja mēs runāsim par līderiem no pagātnes, piemēram, Mahatma Gandijs, Margareta Tetčera, Ronalds Reigans – mēs atceramies viņu tikumus – spēku, taisnīgumu, godīgumu, ticību, mīlestību, vai drosmi. Bet ja kāds ir daudz sasniedzis krāpjot, neko labu par tādu cilvēku pateikt nevaram – nu jā, bija tāds nelietis.
Definēt kādu uzvedību es gribu parādīt saviem darbiniekiem un ko es gribu, lai viņi atcerētos par mani šajā periodā, kļūst skaidrāk un vieglāk. Tas kļūst par principu, kā es vadīšu cilvēkus šajā periodā – ceļš, kas ved mani tālāk.
Jēga. Galu galā tieši jēgas un cerības sajūta palīdzēja cilvēkiem izdzīvot koncentrācijas nometnēs visgrūtākajā laikā. Jēga ir viens no būtiskiem jautājumiem, kas nosaka cilvēku un sabiedrības eksistences iemeslu un mērķi.
Tātad, jautājumi par jēgu, uz kuriem man kā vadītajam ir jāatbild:
– Ko šī krīze var man (mums) dot? – Piemēram, tas veicinās taupīšanu, saglabāt tikai nepieciešamus resursus organizācijā, optimizēt aktivitātes.
– Ko tā var man (mums) iemācīt? – Es labāk izpratīšu cilvēkus, es būšu gatavs pārdzīvot nākamo krīzi, es sameklēšu jaunus, radošus risinājumus.
– Kā tā padarīs mani (mūs) par stiprāku cilvēku? – Es kļūšu par pilnīgāku, gudrāku un pašpārliecinātāku cilvēku, kurš ir labāk iepazinis sevi.
– Atskatoties atpakaļ uz šo situāciju pēc pieciem gadiem, ko es gribētu redzēt un saprast? – tā bija ļoti vērtīga pieredze, kura mainīja pasauli, lika lolot to kas ir. Es saprotu, ka uzvedos tik labi, cik vien varēju. Es izturējos pret cilvēkiem ar cieņu un taisnību.
Mēs varam, un pat varbūt mums vajag to visu apspriest ar savu komandu. Es ticu, ka darbinieki atradīs interesantas, svarīgas atbildes. Tas nozīmē – atklāt jēgu, atbildēt uz jautājumu KĀPĒC.